Arhīvs
Marts, 2024
26
27
28
29
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
11
12
13
14
15
16
17
18
19
20
21
22
23
24
25
26
27
28
29
30
31
Atslēgvārdi
Kristovskis un katastrofa – pretinieki vai partneri?
Publicēts 29. aprīlī, 2009.
Priekšvēlēšanu kampaņa uzņem apgriezienus, un līdz šim viens no spilgtākajiem tajā bijis mūsu eiroparlamentārietis, Rīgas mēra amata kandidāts Ģirts Valdis Kristovskis. Viņa „kontā” neapšaubāmi krāšņākie ir izteikumi par mums visiem labi zināmo „buldozeru bez bremzēm”, kura ienākšana Rīgas domē būtu īsta katastrofa, lai gan daudz labāki Rīgas mēra krēslā būtu tādi ļaudis kā pats eiroparlamentārietis, kuriem ir izpratne par labu pārvaldi un kuri valsts amatos virza augstākās raudzes profesionālus speciālistus.

Skaļi un pārliecinoši vārdi, taču – vienīgi tikmēr, kamēr mēs neatceramies, kas ir pats runātājs, kāda ir viņa personiski jau daudzus gadus demonstrētā izpratne par labu pārvaldi un kādu augstāko raudzi viņš pats ir demonstrējis visā savā politiķa mūžā. Lai man nevarētu pārmest tendenciozitāti, izdarīju vienkārši – pēc personu rādītāja izšķirstīju divus apgādā „Atēna” iznākušos autoru kolektīva „Mūsu vēsture 1985. – 2005.” sējumus un izrakstīju īsus fragmentus, kuros īpaši spoži parādās šī te minētā Ģirta Valda Kristovska raudze, augstie ētikas principi un personiskie labas pārvaldes sasniegumi. Spriediet nu paši par runām un par darbiem.

***

„Rēzeknes rajonā vietējie iedzīvotāji sāka parakstu vākšanu pret jauna, tiesa, izmēros nesalīdzināmi mazāka un jau NATO labā strādājoša trīsdimensiju radara uzstādīšanu Audriņu pagastā. Varasvīri gan protestus vērā īpaši neņēma – ja neskaita aizsardzības ministra Ģirta Kristovska vēršanos tiesībsargājošās institūcijās, lūdzot noskaidrot „kampaņas pret radaru izvietošanu” iemeslus.”

***

„Tobrīd jau aiz muguras bija gan tā paša Ģ. Kristovska 1993. gada jūlija izteikums Saeimas Latvijas ceļa frakcijas sēdē: „Man aiz muguras ir 17 tūkstoši bruņotu vīru, un man grūti prognozēt viņu reakciju, ja es nekļūšu vismaz par iekšlietu ministru!” (pēc tam gan zemessargu priekšnieks notrūcies skaidroja, ka esot pārprasts un šie izteikumi esot izrauti no konteksta, – viņš nebūt negatavojoties valsts apvērsumam, ja neiegūšot kāroto amatu).”

***

„Jau 1993. gada martā tas pats Ģ. Kristovskis publiski izteica domu, ka Latvijas zemessargi gluži labi jau teju, teju varētu doties uz pasaules karstajiem punktiem – piemēram, Somāliju – ANO miera spēku sastāvā, bet apmācīt Latvijas puišus varētu sagatavot britu speciālisti. Zemessargu vadonim (un viņa uzticīgajiem klausītājiem) liels pārsteigums izrādījās gan tas, ka ANO ij nedomā par saviem līdzekļiem apmācīt Latvijas zemessargus, gan tobrīdējā aizsardzības spēku komandiera Daiņa Turlā taktiskais aizrādījums – tobrīd Latvijas likumdošanā nav paredzēts kādas mūsu valsts militārpersonas dienests svešos bruņotos spēkos un ārpus Latvijas robežām.”

***

„Kā mēs zinām, katrai reformai ir atbalstītāji un pretinieki. Pretinieki ir tie, no kuriem reforma prasa pārvarēt arī šā procesa grūtības, kas saistās ar jaunām prasībām, nepieciešamību paaugstināt militārās zināšanas. (..) NATO dalībvalstis un, protams, Latvijas valsts vadība vēlas, lai ar zemessardzei atvēlētajiem līdzekļiem tiešām tiktu izveidotas mūsdienīgas, augstas kvalitātes vienības,” reformu aizsākot, deklarēja Ģ. Kristovskis. Nākamajos gados šis plāns arī tika īstenots, bet rezultāts tomēr nebija gluži tāds, kāds ticis oficiāli izziņots. Kad 2005. gadā aizsardzības ministrei Lindai Mūrniecei tika jautāts, vai viņa attīstīs sava priekšgājēja Einara Repšes koncepciju par plašu zemessardzi kā apbruņotu tautu, kas ienaidnieka uzbrukuma gadījumā dotos mežos aizstāvēt savu zemi, viņai nācās atzīt, ka zemessardzes rindās palikuši vairs tikai aptuveni 11 tūkstoši cilvēku (desmit gadu laikā izčibējuši gandrīz seši tūkstoši zemessargu).

***

„2001. gadā speciālo uzdevumu vienībā neoficiālu „iesvētību” laikā cieta vismaz septiņi obligātā dienesta karavīri (vēlāk konstatēti vieglas pakāpes miesas bojājumi ķermeņa augšdaļā, kā arī asinsizplūdumi saules pinuma apvidū), kurus „iesvētījuši” divpadsmit citi. Turklāt viens divdesmitgadīgs „iesvētītais” gāja bojā, un ekspertīzē tika konstatēts, ka nāve iestājusies pēc spēcīga sitiena pa krūtīm. Jau atkal gan NBS komandieris Raimonds Graube, gan aizsardzības ministrs Ģirts Kristovskis solīja veikt visus iespējamos un neiespējamos pasākumus, taču ģedovščina realitātē beidzās tikai līdz ar obligātā militārā dienesta galu (pēdējie karavīri obligāto dienestu beidza 2006. gadā) un Latvijas pāriešanu uz pilnībā profesionālu armiju.

***

Vienubrīd situācija ar uniformu piepildīšanu kļuva tik saspringta, ka 1996. gada novembrī Saeima pieņēma likumu par obligāto militāro dienestu, nosakot, ka gadu armijā būs jāpavada arī augstskolu beidzējiem, kuri neturpina mācības. Studenti – viņu vidū arī nākamais ne pārāk veiksmīgais izglītības ministrs Māris Vītols ar rotaļu plintīti plecos – pret šo lēmumu jau laikus rīkoja plašas protesta akcijas, par ko izpelnījās pamatīgu, piemēram, tā paša Ģ. Kristovska kritiku: „Daļā jaunatnes attieksme pret pienākumiem, kas jāuzņemas pret valsti, ir tāda, kādu to pieredzējām pie Saeimas nama. Tas vairs īpaši nepārsteidz, un nav nozīmes pat moralizēt par to, kāpēc piketējošo studentu vairums nav iepazinies ar attiecīgo likuma projektu, kā arī – kāpēc daudz sabiedrībā pazīstamu cilvēku aicina jaunatni nīst un ignorēt savu valsti.” (Starp citu, desmit gadus vēlāk, kad obligātais militārais dienests tika atcelts, savu viedokli šajā jautājumā bija elastīgi mainījis arī bijušais aizsardzības ministrs – izrādījās, „netaisnīgi bija arī tas, ka obligātajā militārajā dienestā tika iesaukts katrs sestais septītais karavīrs, tas vairs nebija obligātais dienests visiem”.)”

***

„Gados, kas pavadīti neziņā par to, kādai īsti būt Latvijas armijai un kurp tai doties, ievērojami līdzekļi tiešām bija izšķiesti nelietderīgi un iznīdētas daudzas, iespējams, ļoti noderīgas iniciatīvas. Reizē ar dažādām īsti murgainām domām – piemēram, Ģ. Kristovska ideju aizsargu organizāciju pakļaut Aizsardzības ministrijai vai izveidot īpašu „valsts aizsardzībai uzticību zaudējušo personu sarakstu” – izčibēja arī prātīgas ierosmes.”

***

„Situāciju neko neuzlaboja arī premjera Andra Šķēles 2000. gada pārāk tiešais izteikums par jaunā Krievijas prezidenta Vladimira Putina čekistisko pagātni vai aizsardzības ministra Ģirta Kristovska 2001. gada maija paziņojums par to, ka „mūsu iespējamais pretinieks objektīvi atrodas austrumos. Mums ir 80 kilometru robeža ar Baltkrieviju”.”

***

„Satiksmes ministrs Vilis Krištopans veselu virkni ārvalstu galvaspilsētu (Londonu, Helsinkus, Maskavu, Tallinu, Berlīni un Minsku) apmeklēja par Ventspils ostas pārvaldes līdzekļiem, bet aizsardzības ministrs Ģirts Kristovskis, kurš savulaik nebija smādējis uz ārzemēm doties pat kā dzīvesbiedres – aktrises Ilzes Rūdolfas teātra trupas dalībnieks, neko sliktu nesaskatīja kāda ārvalstu militāra uzņēmuma apmaksātā braucienā.”

***

„Diskutējot par Latvijas karavīru nosūtīšanu uz Irāku, aizsardzības ministrs Ģirts Kristovskis tobrīd opozīcijā esošās Tautas partijas pārstāvim Gundaram Bērziņam (tam pašam, kuru A. Šķēle Tautas partijas kongresā 1999. gada novembrī bija uzslavējis ar vārdiem: „Starppartiju dialoga kultūras uzturēšanā nenovērtējams ir frakcijas vadītāja Gundara Bērziņa ieguldījums...”) veltīja šādu aizraujošu tirādi: „Es saprotu, ka, Bērziņa kungs, jūs gribat būt oriģināls un redzat, ka mana galva atrodas atejās, kā jūs teicāt. Ne tikai atrodas, bet iebāzta pat atejā. Es gribētu teikt, ka jūsu izteikumi liecina gluži pretējo, ka jūsu galva atrodas atejā. Un vēl es gribētu pateikt to, ka, atverot savu muti, tā dažkārt smird. Un pat ļoti smird! Un to jūs varējāt ņemt vērā!””

***

„1994. gada maijā viņš tika publiski vainots par to, ka nemākulīgas apiešanās dēļ ar pirotehniku cieš bērni, taču pats nekādu personisku vainu nesaskatīja – attiecīgie likumdošanas labojumi galu galā esot pieņemti, bet „es neuzskatu, ka esmu vainīgs šo bērnu nelaimē, kas notikusi Krievijas armijas vai citu personu noziedzīgās darbības rezultātā”. Gluži tāpat Ģ. Kristovskis savu politisko atbildību nesaskatīja, kad 28. jūlijā no Jelgavas Pārlielupes cietuma izbēga 89 ieslodzītie. Un arī tad, kad ieslodzītie nerimās un vēl 15 rudenī aizbēga šoreiz jau no Daugavpils Grīvas cietuma, ministrs aktīvi sāka meklēt citus vainīgos – piemēram, bēgšana varot būt saistīta ar valstī izvērsto kampaņu par Ivana Haritonova atbrīvošanu. Taču nu beidzot atbildību nācās uzņemties arī pašam – ar vārdiem: „Tas spiediens no parlamenta opozīcijas, sabiedrības un žurnālistiem, ko Mārim Gailim un valdībai nāktos izturēt, būtu par smagu, tāpēc es paziņoju par savu demisiju.””

***

„Ģ. Kristovskis, kuru viņa atlaistais Kriminālpolicijas priekšnieks Laimonis Liepiņš publiski raksturoja kā „cilvēku, kuram nebija nekādas jēgas no iekšlietām un kuram bija vienalga, kādu amatu ieņemt”.”

***

Ko te daudz piebilst? Protams, par Šlesera nonākšanu Rīgas mēra amatā priecāties īsts pamats mums būtu, ja katram no mums izdotos sameklēt kādu radniecību ar viņa šoferiem, ķēkšām un santehniķiem. Taču, ja jāizvēlas starp buldozeru bez bremzēm vai gaisa tricinātāju, kurš tiecies pēc jebkura amata un jebkurā amatā spējis savārīt debesu zīmes... Nezinu, varbūt kļūdos, bet tad jau labāk palikt kaut vai pie tiem pašiem tēvzemiešiem, no kuriem Ģirts Kristovskis aizbēga pēc tam, kad pie viņiem savukārt bija pārbēdzis no paša dibinātā „Latvijas ceļa”, kurp savukārt bija nonācis pēc „karjeras” Vides aizsardzības klubā un Latvijas Tautas frontē. Vai pie kāda cita, kurš spēj sevi apliecināt kaut jel kādā reālā, praktiskā darbā – izņemot, protams, gaisa tricināšanu, kurā Kristovska kungam nav līdzvērtīgu sāncenšu.

 


Komentāri
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tava mājas lapa:
Ievadi šī portāla nosaukumu: